You are currently browsing the monthly archive for September 2012.
Viennozīmīgi – labākā grāmata, ko esmu lasījusi pēdējā laikā. Patiesībā, viena no labākajām grāmatām, ko es jebkad esmu lasījusi. Kad pārņem tā sajūta, ka esi uzdūries pirātu dārgumiem un zelta dzīslai.
Kaut kas jauns, kaut kas svaigs. Nekādu “iekāre-no-pirmā-skatiena”. Viņa ir iemīlējusies (vismaz tā domā) citā, viņš meklē atriebību, pavedot pāridarītāja māsu, kas viņam sākotnēji nebūt nešķiet pievilcīga. Un tad, caur dzīvām, drosmīgām, atklātām sarunām viņi sāk iepazīt viens otru, saprast viens otru labāk nekā jebkurš cits, saredzēt viens otrā to, ko neviens cits neredz. Visa grāmatas darbība notiek mājas viesībās vairāku dienu garumā, tajā nav spraigu notikumu, intrigu, noziegumu un citu sižetu virzošu elementu, bet, neskatoties uz to, es lasīju šo grāmatu ar nebijušu aizrautību! Dialogi ir fantastiski, katru ainu es izgaršoju kā delikatesi, izbaudīju katru viņu sarunu. Un es nerunāju tikai par galveno varoņu savstarpējām ainām!
Šī grāmata ir arī piemērs tam, ka lēni veidojošās erotiska atmosfēra var būt daudz iedarbīgāka, nekā kaislīga vaļāšanās pa gultu pirmajā dienā pēc iepazīšanās. Caur sarunām par mākslu, par Venēru un Marsu, caur katru viņu tikšanās reizi, un tad katru nakti, kad Dženevīva devās meklēt Aleksu pa visu māju, pati nesaprotot, pēc kā tiecas… Pamazām, pakāpeniski un dabiski nonākot līdz kulminācijai. Jāsaka gan, ka vienbrīd mana ticība varones rīcības loģiskumam sašķobījās, bet pēc tam viss atkal nostājās savās vietās.
Un es biju sajūsmā par nobeigumu – tas bija tieši tāds, kādu es vēlējos! Kādam tam bija jābūt. Cik daudz reizes man gribējās iepļaukāt Dženevīvu un uzbļaut, lai attopas no savas dumjās iedomātās mīlestības pret Hariju! Un man bija skaidrs, ka viņai nepieciešams dabūt to, ko viņa iedomājas gribam, lai saprastu, ka tas nav tas, ko viņai vajag.
Satriecoša grāmata, satriecoši varoņi, satriecoši dialogi. Nevaru vien sagaidīt, kad ķeršos pie nākamās šīs autores grāmatas! 🙂
Martā, Ķīpsalas grāmatu svētkos, „uzķēros” uz skaista vāka un intriģējoša apraksta un iegādājos Kārenas Robārdsas grāmatu „Mana daiļā lēdija” (oriģinālā – „Irresistible”). Drīz vien es sapratu, ka aizraujoša ideja ir sabeigta pilnīgi un galīgi, vīlos un knapi izmocīju līdz beigām. Pēc kaislīgas vēsturisko romānu (un ne tikai) lasītājas ieteikuma nolēmu dot Robārdsai vēl vienu iespēju. Aizņēmos grāmatu „Tiger’s Eye” un ķēros pie lasīšanas.
Jau pēc pirmajām lappusēm blenzu uz grāmatu neticībā – angļu lēdija, tēva izprecināta saltam vīrietim, nelaimīga savā laulībā, tiek nolaupīta un aiz tā stāv viņas vīrs, kurš vēlas sievas nāvi. Nopietni? JAU ATKAL? Izskatās, ka Robārdsai nudien patīk šāds stāsta elements, vai arī man ir paveicies pēc kārtas izlasīt tās vienīgās divas viņas grāmatas, kurās tas tiek izmantots.
Tālāk gan sižets (par laimi) aiziet citu ceļu – Izabellu izglābj Londonas pagrīdes „karalis” Aleks Tairons (iesaukts par Tīģeri), jo nolaupītāji tika rīkojušies, nesaņemot viņa atļauju (tik vien paglāba nabaga lēdiju no drošas nāves). Izabellu sašauj gūstītāji, Alekam ielaiž lodi sānā viņa paša komandas biedrs, aizsākot līniju par kāda cītīgajiem centieniem Tīģeri nogalināt. Abi galvenie tēli nu ir spiesti uzturēties blakus istabās, Izabellu izmantojot kā piesegu Aleka slēpšanai, kamēr tiek atgūti spēki.
Turpmāko stāstu abi ķīvējas, mīlējas, ķīvējas un atkal mīlējas, pa vidam bēgot no Tīģera nāves vēlētājiem, kā arī Izabellai slēpjoties no viņas nāvi alkstošā vīra. Grāmatu izraut cauri palīdzēja spiedošie apstākļi, kad nekas labāks, ko darīt, nebija.
Kas man patika? Pirmkārt – grāmatas vidū biju gatava to nokristīt par „grāmatu, kuru izglāba spraiga darbība” – kādu laiku man pat beidzot bija interesanti lasīt. Otrkārt – pēc pirmās atdošanās nevaldāmai kaislei, Izabella atrada sevī pietiekoši spēka un pašcieņas, lai atteiktos kļūt par Tīģera mīļāko (zināmu laiku). Treškārt, „ielas” valodas pielietojums Tīģera un viņam līdzīgo starpā piešķīra zināmu svaigumu.
Kas man nepatika? Pirmkārt, lielāko stāsta laiku es nespēju noticēt galvenajiem varoņiem. Tīģeris aizvainojas (?) par Izabellas aizrādījumu, ka viņš staigā puspliks viņas klātbūtnē, tad Izabella jutās vainīga par viņa nelāgo noskaņojumu, bet kad ne no šā, ne no tā, Aleks kā saulīte ieslāj viņas istabā pakavēt sev laiku, lēdija mētā sašutušus zibeņus viņa virzienā. Šajā brīdī es spēju tikai neizpratnē blenzt un domāt, kas, sasodīts, notiek to abu galvās. Un šis ir tikai viens no piemēriem. Otrkārt, man nepatika Aleks Tairons un es nesapratu, par ko Izabella viņu iemīlēja. Protams, es negaidu, lai galvenais varonis ir balts un pūkains Gerijs Stjū, bet… es arī nespēju pieņemt vīrieti, kurš atbalsta, veicina un pats pielieto vardarbību un noziedzīgus līdzekļus savu mērķu sasniegšanai (atcerēsimies, ka Izabella tika izglābta tikai tāpēc, ka viņas nolaupīšana nebija saskaņota ar „karali”!), un jūtas sasodīti lepns par sevi, turklāt ir lecīgs, ātri noskaišas par man nesaprotamām lietām, un neparāda neko daudz vairāk ievērības cienīgu par saviem superplatajiem pleciem, samtaino ādu un šaurajiem gurniem (goda vārds, man sāk apnikt šis nemainīgais vēsturisko romānu tipāžs). Treškārt, totāli vīlos Tīģera slepkavas mīklas atrisinājumā. Atkal jau labs potenciāls spraigam atrisinājumam tika izmests miskastē, tā vietā iebarojot pusjēlu, bezgaršīgu un garlaicīgu atbildi un atrisinājumu.
Laikam trešo iespēju šai autorei nedošu… Bet tomēr trīs no piecām zvaigznēm gan.
Svētdienas, 2. septembra rīts mūs sveica ar patīkamu un saulainu laiku, it kā censtos pateikt, ka nav jau jābrauc pēc siltuma uz turku zemi. Tomēr ar to nepietika, lai liktu mums palikt tēvzemē – kā nekā pienākums sauc.
Ceļojums sākās visai daudzsološi – pie kolēģes Lindas mājas taksometra vadītājam piesējās poliči, ka viņš esot „savādi braucis” un lidostā tik ilgi stāvējām rindā uz bagāžas nodošanu, ka, to izdarot, mums palika veselas 10 minūtes izskriet cauri visai lidostai, iziet drošības pārbaudi (aizmirsu par matu sprādzi, tā nopīkstēja, un rezultātā tiku kārtīgi izčamdīta) un nonākt lidmašīnā. Par laimi tas izdevās!
Ai, cik sen nebija baudīta fantastiskā pacelšanās un lidojuma sajūta! Pēc sākotnējās sajūsmas noplakšanas izšķirstīju gan Air Baltic žurnālu, gan arī sadrākalēju somu, lai lences galīgi nenoplīst. Santa laiku izmantoja gan krietni lietderīgāk – caur sudoku mīklām izveidojot labu kontaktu ar turku – medicīnas doktoru. Stambulas lidostā kļuvām par viņa viešņām – medicīnas studentēm no Latvijas – un izgājām pasu kontroli Turcijas pilsoņu krietni īsākajā rindā. Ārvalstu pilsoņu rindā būtu nonīkušas kā minimums pusstundu, ja ne visu stundu. Jau jūtamies pateicīgas! Lidostā arī piedzīvoju mazliet kultūršoku – neesmu radusi redzēt vienuviet tik daudz apsegtu sieviešu, turciski ģērbtu vīriešu utt. Bet drīz jau pieradu arī pie tā.
Tikmēr turks (kā vēlāk noskaidrojām – Mahmeds) mūs cītīgi centās atrunāt no idejas piecās stundās starp lidmašīnām (kamēr tikām ārā no lidostas bija palikušas vien četras) doties uz Stambulas vēsturisko centru, jo būšot sastrēgumi un ar sabiedrisko transportu noteikti nekur netiksim. Laikam saprata, ka šitās latviešu meitenes varētu būt pietiekoši trakas, lai tomēr riskētu un mēģinātu noķert kādu Turcijas „fīlingu”, jo beigu beigās piedāvājās mūs aizvest. Mazliet šaubījāmies, tomēr parakstījāmies uz šo avantūru (galu galā, mēs esam četras, viņš viens!), un tā atmaksājās ar uzviju! Iespaids par turkiem šobrīd noteikti ir pats labākais – šim konkrētajam no mums ir nebeidzama pateicība!
Braucām gar krastu, Mahmeds uzņēmās gida lomu, iepazīstinot mūs ar apkārtni. Redzējām otrā pusē Āzijas daļu, sena cietokšņa atliekas, pa ceļam parunājāmies par dažādām lietām. Tuvojoties vēsturiskajam centram sākās sastrēgumi, tomēr tie salīdzinoši nebija nopietni, mums nudien todien veicās! Drīz vien iegriezāmies šaurās, kalnainās ieliņās, un bijām klāt stāvvietā. Mašīnas tur tiek novietotas divās rindās šaurā laukumā, atslēgas tiek atdotas pārzinim (vai vienkārši atstātas mašīnā, kā mēs to redzējām) – un mūsu mašīna atgriežoties pat bija vietā! Varbūt stereotipi, bet ko tādu no turkiem negaidīju.
Apskatījām no ārpuses gan Zilo mošeju, gan Sofijas katedrāli – iekšā gan netikām, jo bija rinda – būs iemesls atgriezties! Tikām pacienātas ar ielu tirgotāju pārdotu vārītu kukurūzu (mums, protams, kabatās tikai lati un eiro), vēlāk pēc nelielas pastaigas pasēdējām kafejnīcā, kur mums uzsauca bahlavu (saldi, bet gardi) un dzērienu. Cepure nost Mahmeda priekšā!
Mums par pārsteigumu izrādījās, ka viņš plāno mūs vest arī atpakaļ. Un tas nav nekāds mazais gabals! Atpakaļceļā redzējām, ko viņš domāja ar sastrēgumiem – virzienā uz centru rindas garum garās. Par laimi virzienā uz lidostu brīva satiksme. Tad jau klāt lidosta, lielie pateicības vārdi, bučas (Turcijā tās vienmēr ir divas – katra uz sava vaiga!), un šķiramies. Iečekojamies lidojumam, paklīstam pa vietējā termināļa veikaliņiem, secinām, ka piedāvājums ir švaks, tomēr atrodam arī dārgumus – turku vara auskariņus pa lētām naudiņām, turklāt pieņem arī eiro (un var izmainīt manu 50EUR banknoti). Paspēlējam Lindas telefona spēlītes un dodamies uz lidmašīnu. Izlidošana aizkavējas, bet beidzot esam gaisā! Stambula no mums atvadās ar krāšņu saulrietu, kam seko oranžs pilnmēness. Skaisti, bet iekšām divi lidojumi dienā ir mazliet par daudz, sajūta nepatīkami dulla.
Pie bagāžas saņemšanas izrādās, ka esam stāvējušas pie nepareizās lentes, bet drīz vien ar neviltotu prieku atrodam arī savas somas! Tomēr nenāksies katru vakaru mazgāt drēbītes nākamajai dienai. Veiksmīgi satiekam sagaidītājus un tiekam aizvestas uz viesnīcu. Pirmais šoks – esam nomitinātas dažādos viesnīcas galos. Vismaz pa pāriem valsts ietvaros un varam sazvanīties starp numuriņiem. Fiksi nometam mantas un skrienam noķert vakariņas, kamēr viss tiek pamazām novākts. Gaļa un augļi bija gardi, pirmo reizi ēdu arbūzu ar dakšu un nazi, bet kūciņas krēms bija tik mākslīgs, cik vien iespējams, tāpat kā apelsīnu sula (garšo kā negāzēta fanta un ir vienīgā pieejamā sula šeit). Tomēr vēderi priecīgi.
Uzmetam aci skatuvei, uz kuras notiek vietējo deju uzvedums, kā arī zili izgaismotajam baseinam un dodamies uz numuriņiem. Pa ceļam satiekam lietuviešus, iepazīstamies ar viņu jaunajiem kolēģiem (paspīd tādas pērles kā „Tomass – kā Toms un Džerijs” un „Santa – kā Santa Klauss”), sarunājam vēlāk satikties bārā, bet tas tā arī neizdodas. Tā vietā pašas apmetam riņķīti, aplūkojam pludmali (nenoturējos un iebridu ūdenī – nenormāli silts! Tā gribējās nopeldēties!), Deloitte party vietu (pārāk ņirbošas gaismas un pārāk skaļa mūzika), pasūtījām visas Pina Colada bārā un devāmies pasēdēt burvīgi siltajā vakarā. Sapratām, par ko mūs brīdināja kolēģis – no vietējām izejvielām pagatavotā Pina Colada ir pilnīgi nedzerama (piens ar spirtu), un ir vien vārgs pakaļdarinājums. Vienojamies, ka nākamreiz ņemsim katra citādāku, un mēģināsim atrast kādu pieņemamu (pieredzes apmaiņā ar lietuviešiem noskaidrojās, ka Sex on the beach esot tā neko, būs jāpaprovē).
Pēc nelielas internet-pauzes viesnīcas lobijā dodamies augšā gulēt. Aiz loga ducina pludmales ballīte, bet nogurums dara savu un ātri vien iemiegu. Ap pulksten četriem pamodos un drīz vien nonācu pie samērā nepatīkama secinājuma – arī Turcijas kūrortos mīt odi. Drīz vien apjautu, ka arī Ilze neguļ, un tā nu draudzīgi nokāvāmies ar odiem kādu stundu vai vairāk. Uz rīta pusi iesnaudāmies, diemžēl pārāk drīz bija modinātājs. Skats pa logu iepriecināja – baseins, palmas, tālumā jūra, zilas debesis un saule.
Pa dienu atstrādājam atrašanos šeit – daudz jādomā, kā jau parasti īsti nav skaidrības, ko un kā darīt, bet – vēl tikai pusstunda un tad saule, jūra un atpūta! Turklāt pusdienās atklājās, ka dažas kūciņas ir tīri tā neko. Un arbūzi fantastiski. Labāk tomēr smagi mācīties all-inclusive kūrortā, nekā Rīgā.
palomien 