Category Archive

Viennozīmīgi – labākā grāmata, ko esmu lasījusi pēdējā laikā. Patiesībā, viena no labākajām grāmatām, ko es jebkad esmu lasījusi. Kad pārņem tā sajūta, ka esi uzdūries pirātu dārgumiem un zelta dzīslai.

Kaut kas jauns, kaut kas svaigs. Nekādu “iekāre-no-pirmā-skatiena”. Viņa ir iemīlējusies (vismaz tā domā) citā, viņš meklē atriebību, pavedot pāridarītāja māsu, kas viņam sākotnēji nebūt nešķiet pievilcīga. Un tad, caur dzīvām, drosmīgām, atklātām sarunām viņi sāk iepazīt viens otru, saprast viens otru labāk nekā jebkurš cits, saredzēt viens otrā to, ko neviens cits neredz. Visa grāmatas darbība notiek mājas viesībās vairāku dienu garumā, tajā nav spraigu notikumu, intrigu, noziegumu un citu sižetu virzošu elementu, bet, neskatoties uz to, es lasīju šo grāmatu ar nebijušu aizrautību! Dialogi ir fantastiski, katru ainu es izgaršoju kā delikatesi, izbaudīju katru viņu sarunu. Un es nerunāju tikai par galveno varoņu savstarpējām ainām!

Šī grāmata ir arī piemērs tam, ka lēni veidojošās erotiska atmosfēra var būt daudz iedarbīgāka, nekā kaislīga vaļāšanās pa gultu pirmajā dienā pēc iepazīšanās. Caur sarunām par mākslu, par Venēru un Marsu, caur katru viņu tikšanās reizi, un tad katru nakti, kad Dženevīva devās meklēt Aleksu pa visu māju, pati nesaprotot, pēc kā tiecas… Pamazām, pakāpeniski un dabiski nonākot līdz kulminācijai. Jāsaka gan, ka vienbrīd mana ticība varones rīcības loģiskumam sašķobījās, bet pēc tam viss atkal nostājās savās vietās.

Un es biju sajūsmā par nobeigumu – tas bija tieši tāds, kādu es vēlējos! Kādam tam bija jābūt. Cik daudz reizes man gribējās iepļaukāt Dženevīvu un uzbļaut, lai attopas no savas dumjās iedomātās mīlestības pret Hariju! Un man bija skaidrs, ka viņai nepieciešams dabūt to, ko viņa iedomājas gribam, lai saprastu, ka tas nav tas, ko viņai vajag.

Satriecoša grāmata, satriecoši varoņi, satriecoši dialogi. Nevaru vien sagaidīt, kad ķeršos pie nākamās šīs autores grāmatas! 🙂

Martā, Ķīpsalas grāmatu svētkos, „uzķēros” uz skaista vāka un intriģējoša apraksta un iegādājos Kārenas Robārdsas grāmatu „Mana daiļā lēdija” (oriģinālā – „Irresistible”). Drīz vien es sapratu, ka aizraujoša ideja ir sabeigta pilnīgi un galīgi, vīlos un knapi izmocīju līdz beigām. Pēc kaislīgas vēsturisko romānu (un ne tikai) lasītājas ieteikuma nolēmu dot Robārdsai vēl vienu iespēju. Aizņēmos grāmatu „Tiger’s Eye” un ķēros pie lasīšanas.

Jau pēc pirmajām lappusēm blenzu uz grāmatu neticībā – angļu lēdija, tēva izprecināta saltam vīrietim, nelaimīga savā laulībā, tiek nolaupīta un aiz tā stāv viņas vīrs, kurš vēlas sievas nāvi. Nopietni? JAU ATKAL? Izskatās, ka Robārdsai nudien patīk šāds stāsta elements, vai arī man ir paveicies pēc kārtas izlasīt tās vienīgās divas viņas grāmatas, kurās tas tiek izmantots.

Tālāk gan sižets (par laimi) aiziet citu ceļu – Izabellu izglābj Londonas pagrīdes „karalis” Aleks Tairons (iesaukts par Tīģeri), jo nolaupītāji tika rīkojušies, nesaņemot viņa atļauju (tik vien paglāba nabaga lēdiju no drošas nāves). Izabellu sašauj gūstītāji, Alekam ielaiž lodi sānā viņa paša komandas biedrs, aizsākot līniju par kāda cītīgajiem centieniem Tīģeri nogalināt. Abi galvenie tēli nu ir spiesti uzturēties blakus istabās, Izabellu izmantojot kā piesegu Aleka slēpšanai, kamēr tiek atgūti spēki.  

Turpmāko stāstu abi ķīvējas, mīlējas, ķīvējas un atkal mīlējas, pa vidam bēgot no Tīģera nāves vēlētājiem, kā arī Izabellai slēpjoties no viņas nāvi alkstošā vīra. Grāmatu izraut cauri palīdzēja spiedošie apstākļi, kad nekas labāks, ko darīt, nebija.

Kas man patika? Pirmkārt – grāmatas vidū biju gatava to nokristīt par „grāmatu, kuru izglāba spraiga darbība” – kādu laiku man pat beidzot bija interesanti lasīt. Otrkārt – pēc pirmās atdošanās nevaldāmai kaislei, Izabella atrada sevī pietiekoši spēka un pašcieņas, lai atteiktos kļūt par Tīģera mīļāko (zināmu laiku). Treškārt, „ielas” valodas pielietojums Tīģera un viņam līdzīgo starpā piešķīra zināmu svaigumu.

Kas man nepatika? Pirmkārt, lielāko stāsta laiku es nespēju noticēt galvenajiem varoņiem. Tīģeris aizvainojas (?) par Izabellas aizrādījumu, ka viņš staigā puspliks viņas klātbūtnē, tad Izabella jutās vainīga par viņa nelāgo noskaņojumu, bet kad ne no šā, ne no tā, Aleks kā saulīte ieslāj viņas istabā pakavēt sev laiku, lēdija mētā sašutušus zibeņus viņa virzienā. Šajā brīdī es spēju tikai neizpratnē blenzt un domāt, kas, sasodīts, notiek to abu galvās. Un šis ir tikai viens no piemēriem. Otrkārt, man nepatika Aleks Tairons un es nesapratu, par ko Izabella viņu iemīlēja. Protams, es negaidu, lai galvenais varonis ir balts un pūkains Gerijs Stjū, bet… es arī nespēju pieņemt vīrieti, kurš atbalsta, veicina un pats pielieto vardarbību un noziedzīgus līdzekļus savu mērķu sasniegšanai (atcerēsimies, ka Izabella tika izglābta tikai tāpēc, ka viņas nolaupīšana nebija saskaņota ar „karali”!), un jūtas sasodīti lepns par sevi, turklāt ir lecīgs, ātri noskaišas par man nesaprotamām lietām, un neparāda neko daudz vairāk ievērības cienīgu par saviem superplatajiem pleciem, samtaino ādu un šaurajiem gurniem (goda vārds, man sāk apnikt šis nemainīgais vēsturisko romānu tipāžs). Treškārt, totāli vīlos Tīģera slepkavas mīklas atrisinājumā. Atkal jau labs potenciāls spraigam atrisinājumam tika izmests miskastē, tā vietā iebarojot pusjēlu, bezgaršīgu un garlaicīgu atbildi un atrisinājumu.    

Laikam trešo iespēju šai autorei nedošu… Bet tomēr trīs no piecām zvaigznēm gan.