palomien

Revidējot datora saturu, uzdūros vēstulei, kas katram Sv.Jēkaba katedrāles svētdienas skolas audzēknim bija jāuzraksta tās nobeigumā. Šādos brīžos rodas vēlme, kaut es biežāk būtu pierakstījusi savas pārdomas, lai varētu atcerēties, kā tas bija toreiz.

2009. gada janvāris

Mans ceļš pie Dieva

Domājot par savu dzīvi saistībā ar ticību un Dievu, radās sajūta, ka es vienmēr esmu gājusi pa ceļu, kas ved paralēli ceļam pie Dieva. Esmu tam gan pietuvinājusies, gan attālinājusies, bet nekad tam nebiju īsti pieskārusies, uzkāpusi uz tā, pat domājusi par to, apjautusi, ka tas ir ceļš, pa kuru man patiesībā ir jāiet.

Varētu teikt, ka esmu dzimusi un augusi katoļticīgā ģimenē, jau bērnībā tiku kristīta. Tomēr mana ģimene ir vairāk Lieldienu un Ziemassvētku katoļi, tikai vecmamma biežāk apmeklēja baznīcu ārpus šiem svētkiem, un ļoti retu reizi kopā ar viņu gāju arī es. Man vienmēr ir paticis atrasties baznīcā, kaut arī bērnībā reizēm dievkalpojums likās pārāk garš. Mani ne pārāk saistīja mācītāja teiktais, tomēr vienmēr dievnamā jutos labi un neiebildu pret aiziešanu uz to.

Bērnībā abas ar māsu katru vakaru skaitījām tēvreizi un „Esi sveicināta Marija”, visspilgtākās atmiņas man ir par vasarām laukos, kad šīs lūgšanas skaitījām lūkojoties uz lieliem, pie sienas pieliktiem Jēzus un Marijas attēliem. Tomēr ar laiku tas kaut kā izzuda, vairs neskaitīju lūgšanas. Ar gadiem attālinājos no Dieva, līdz pirms pāris gadiem pat baznīcā vairs nejutos kā senāk, manī modās protests pret daudz ko no mācītāja teiktā. Tagad saprotu, ka biju kļuvusi lepna, man šķita nesaprotami un neiedomājami, ka vajadzētu zemoties Dievam.

Un tomēr Dievs mani nepameta. Cik gan lielai jābūt Viņa mīlestībai, lai nepamestu mani, pat kad es biju pametusi viņu, lai tik ļoti vēlētos man parādīt patieso ceļu un piepulcināt saviem bērniem!

Tā manā dzīvē ienāca kāds cilvēks, kuram pateicoties esmu daudz mainījusies, pirmkārt jau ir mainījusies mana attieksme pret Dievu. Pēkšņi es ieraudzīju, vai drīzāk – vēl tikai nojautu, ka turpat blakus manējam ir vēl viens ceļš. Man it kā atvērās acis un manī pamodās vēlme iepazīt šo ceļu un visu, kas atrodas gar to. Tā bija neizskaidrojama sajūta, iepriekš neapzinātas alkas pēc Dieva tuvuma un mīlestības, neargumentēta, bet spēcīga pārliecība, ka šis ceļš ir tas, kurš var vest manu dvēseli uz mieru un sakārtot manu dzīvi.

Uzzināju, ka septembra beigās sākas svētdienas skola Jēkaba katedrālē un sāku apsvērt domu to apmeklēt. Jau vairākus gadus ģimenē tika runāts, ka mums ar māsu vajadzētu iziet svētdienas skolu, iesvētības, tomēr tas viss tā arī bija palicis runu līmenī – ne ģimene īpaši aktīvi iestājās par to, ne arī es izrādīju iniciatīvu. Jo vairāk laika pagāja un jo tuvāk bija pirmā nodarbība, jo vairāk es nosliecos uz iešanu – par spīti savam slinkumam, par spīti bailēm, ko ģimene teiks par tādu pēkšņu pašas lēmumu. Vēlēšanās tuvoties Dievam, pārliecība, ka tā ir pareizā lieta, kas jādara, bija tik stipra, ka izcīnījos ar pirms pāris dienām uzbrukušu slimību un vēl ne gluži vesela tomēr devos uz pirmo nodarbību.

Man jau uzreiz iepatikās svētdienas skolas gaisotne, pat uz mirkli neapsvēru domu vairs neapmeklēt nodarbības. Protams, sākums nebija viegls, man nācās daudz ko sevī pārvarēt – pirmām kārtām jau lepnību, arī slinkumu un bailes no citu viedokļa. Tomēr pamazām es arvien vairāk sāku apjaust Dieva klātbūtni, Viņa palīdzību un mīlestību. Visu mūžu es esmu tiekusies pēc mīlestības, bet cik daudz laika prasīja, lai saprastu, ka lielākais mīlestības avots un devējs ir Dievs, ka Viņš var man dot vairāk mīlestības kā jebkurš no līdzcilvēkiem.

Novembra beigās sāku apmeklēt dievkalpojumus, un tā bija jauna pieredze man. To laikā es it kā atjaunojos, ieguvu jaunus spēkus, ja jutos slikti, lūdzos par to, kas mani skumdināja un uztrauca, un gandrīz vienmēr pēc dievkalpojuma, un pēc tam vēl arī svētdienas skolas, izgāju ārā ar smaidu uz lūpām, mieru un prieku sirdī. Īpaši spilgti atceros reizi, kad Dieva esamība un klātesamība, viņa žēlastība un mīlestība man atklājās tik acīmredzami, ka tas gandrīz biedēja. Es biju apmulsusi, jutos slikti, nezināju, ko es pati gribu un kā tālāk rīkoties, ko izvēlēties. Es lūdzos, lai Dievs parāda man īsto ceļu, lai parāda man savu gribu, lai parāda, kurā virzienā doties tālāk, lai atklāj, ko ir man paredzējis. Un jau tajā pašā pēcpusdienā notika kas nepierasts, negaidīts, kas man deva pilnīgi skaidru atbildi uz to, kā man tālāk ir jārīkojas, un mana sirds atvērās mīlestībai, saņemot šo lielo mīlestību no Dieva. Ja līdz tam manī bija kādas šaubas par Dieva esamību, tad līdz ar to brīdi tās izgaisa.

Mans ceļš pie Dieva vēl ir tikai sācies, bet tagad vismaz es eju pareizajā virzienā, kaut joprojām bieži nomaldos pa sānu ceļiem, sava vājuma dēļ. Un tomēr es atkal un atkal meklēju to vienīgo īsto un pareizo ceļu, ceļu pie Dieva, atkal un atkal uz tā atgriežos, meklējot sevī spēkus drošāk doties pa to uz priekšu, nevis maldīties grēku, slinkuma un vājuma neceļos. Un manī gail spoža, nepadevīga cerība, ka ar laiku manī augs šis spēks, ka es kļūšu vairāk Viņa cienīga, ka kaut daļēji spēšu būt pelnījusi šo neizmērojamo mīlestību.

Pateicoties Dievam, es beidzot no tīras sirds varu teikt, ka es ticu, ceru un mīlu.

Var pildīt dažādus gudrus testus, analizēt rezultātus, pieskaitīt sevi vienam vai otram cilvēku tipam un no tā izvilkt secinājumus par sevi, tādējādi it kā iepazīstot sevi, bet patiesi sevi iepazīsti tikai ejot cauri dažādām situācijām.

Pēdējās nedēļās man ir sanācis ik pa brīdim apdomāt, kāda es īsti esmu. Izskatās, ka man ir vairāk pašcieņas, nekā es biju iedomājusies. Kad citi tevi novērtē zemāk, sāc apzināties savu vērtību. Protams, tad atkal nāk virsū tie brīži, kad šķiet – „ko es no sevis iedomājos?” „Priekš kam tas vispār vajadzīgs?” Priekš kam konflikti, cīņas, uztraukumi? Varbūt lai viss paliek kā ir? Par laimi man ir, uz kā atbalstīties, lai nepadotos šīm domām.

Sapratu, ka esmu arī stipra. Es liecos, bet nelūstu. Man nav spēcīgu diskusiju prasmju, visi labie argumenti un teikumi man lielākoties atnāk tikai vēlāk, pārmaļot galvā notikušo. Bet tas nenozīmē, ka es padošos. Un vēl mazāk tas nozīmē, ka es pēc tam staigāšu apkārt sagrauta. Ar katru minūti gribas izsliet galvu arvien augstāk, jo es taču esmu tik daudz vairāk nekā kāds žēlojams (jā, nevis nožēlojams, bet tāds, kuru ir žēl) cilvēks, kam, šķiet, prātā visu laiku griežas zobratiņi, izvērtējot katru vārdu un iespēju to izmantot pret tevi.

Zinu arī, kāda es neesmu – man nepatīk slapstīties, runāt puspatiesības, domāt, kā pareizi runāt, ko var teikt, ko nē, un kā to pateikt. Un vēl jo vairāk man nepatīk, kad mani piespiež tādai būt, jo pretējā gadījumā es tiktu samīta un iemīcīta zemē. Man nepatīk, kad tiek uztaisīta vētra tējas glāzē un sākas kaut kādas vairāku kanālu mahinācijas. Mēs tikai gribējām tikt sadzirdētas. Bet varbūt šie pūliņi nozīmē, ka mūsu viedoklis tomēr ir svarīgs, ka neesam galīgi vienaldzīgas, ka esam tā vērtas, lai uz mums tērētu laiku?

Un es neesmu viena. Šoreiz tas ir ļoti svarīgi. Ir viegli salauzt vienu cilvēku, daudz grūtāk ir salauzt vienotu komandu. Ir daudz vieglāk vienai padoties, nekā ar tādu rīcību pievilt citus. Saliedētība un vienotība stiprina. Visi par vienu, viens par visiem!

Svētdienas, 2. septembra rīts mūs sveica ar patīkamu un saulainu laiku, it kā censtos pateikt, ka nav jau jābrauc pēc siltuma uz turku zemi. Tomēr ar to nepietika, lai liktu mums palikt tēvzemē – kā nekā pienākums sauc.

Ceļojums sākās visai daudzsološi – pie kolēģes Lindas mājas taksometra vadītājam piesējās poliči, ka viņš esot „savādi braucis” un lidostā tik ilgi stāvējām rindā uz bagāžas nodošanu, ka, to izdarot, mums palika veselas 10 minūtes izskriet cauri visai lidostai, iziet drošības pārbaudi (aizmirsu par matu sprādzi, tā nopīkstēja, un rezultātā tiku kārtīgi izčamdīta) un nonākt lidmašīnā. Par laimi tas izdevās!

Ai, cik sen nebija baudīta fantastiskā pacelšanās un lidojuma sajūta! Pēc sākotnējās sajūsmas noplakšanas izšķirstīju gan Air Baltic žurnālu, gan arī sadrākalēju somu, lai lences galīgi nenoplīst. Santa laiku izmantoja gan krietni lietderīgāk – caur sudoku mīklām izveidojot labu kontaktu ar turku – medicīnas doktoru. Stambulas lidostā kļuvām par viņa viešņām – medicīnas studentēm no Latvijas – un izgājām pasu kontroli Turcijas pilsoņu krietni īsākajā rindā. Ārvalstu pilsoņu rindā būtu nonīkušas kā minimums pusstundu, ja ne visu stundu. Jau jūtamies pateicīgas! Lidostā arī piedzīvoju mazliet kultūršoku – neesmu radusi redzēt vienuviet tik daudz apsegtu sieviešu, turciski ģērbtu vīriešu utt. Bet drīz jau pieradu arī pie tā.

Tikmēr turks (kā vēlāk noskaidrojām – Mahmeds) mūs cītīgi centās atrunāt no idejas piecās stundās starp lidmašīnām (kamēr tikām ārā no lidostas bija palikušas vien četras) doties uz Stambulas vēsturisko centru, jo būšot sastrēgumi un ar sabiedrisko transportu noteikti nekur netiksim. Laikam saprata, ka šitās latviešu meitenes varētu būt pietiekoši trakas, lai tomēr riskētu un mēģinātu noķert kādu Turcijas „fīlingu”, jo beigu beigās piedāvājās mūs aizvest. Mazliet šaubījāmies, tomēr parakstījāmies uz šo avantūru (galu galā, mēs esam četras, viņš viens!), un tā atmaksājās ar uzviju! Iespaids par turkiem šobrīd noteikti ir pats labākais – šim konkrētajam no mums ir nebeidzama pateicība!

Braucām gar krastu, Mahmeds uzņēmās gida lomu, iepazīstinot mūs ar apkārtni. Redzējām otrā pusē Āzijas daļu, sena cietokšņa atliekas, pa ceļam parunājāmies par dažādām lietām. Tuvojoties vēsturiskajam centram sākās sastrēgumi, tomēr tie salīdzinoši nebija nopietni, mums nudien todien veicās! Drīz vien iegriezāmies šaurās, kalnainās ieliņās, un bijām klāt stāvvietā. Mašīnas tur tiek novietotas divās rindās šaurā laukumā, atslēgas tiek atdotas pārzinim (vai vienkārši atstātas mašīnā, kā mēs to redzējām) – un mūsu mašīna atgriežoties pat bija vietā! Varbūt stereotipi, bet ko tādu no turkiem negaidīju.

Apskatījām no ārpuses gan Zilo mošeju, gan Sofijas katedrāli – iekšā gan netikām, jo bija rinda – būs iemesls atgriezties! Tikām pacienātas ar ielu tirgotāju pārdotu vārītu kukurūzu (mums, protams, kabatās tikai lati un eiro), vēlāk pēc nelielas pastaigas pasēdējām kafejnīcā, kur mums uzsauca bahlavu (saldi, bet gardi) un dzērienu. Cepure nost Mahmeda priekšā!

Mums par pārsteigumu izrādījās, ka viņš plāno mūs vest arī atpakaļ. Un tas nav nekāds mazais gabals! Atpakaļceļā redzējām, ko viņš domāja ar sastrēgumiem – virzienā uz centru rindas garum garās. Par laimi virzienā uz lidostu brīva satiksme. Tad jau klāt lidosta, lielie pateicības vārdi, bučas (Turcijā tās vienmēr ir divas – katra uz sava vaiga!), un šķiramies. Iečekojamies lidojumam, paklīstam pa vietējā termināļa veikaliņiem, secinām, ka piedāvājums ir švaks, tomēr atrodam arī dārgumus – turku vara auskariņus pa lētām naudiņām, turklāt pieņem arī eiro (un var izmainīt manu 50EUR banknoti). Paspēlējam Lindas telefona spēlītes un dodamies uz lidmašīnu. Izlidošana aizkavējas, bet beidzot esam gaisā! Stambula no mums atvadās ar krāšņu saulrietu, kam seko oranžs pilnmēness. Skaisti, bet iekšām divi lidojumi dienā ir mazliet par daudz, sajūta nepatīkami dulla.

Pie bagāžas saņemšanas izrādās, ka esam stāvējušas pie nepareizās lentes, bet drīz vien ar neviltotu prieku atrodam arī savas somas! Tomēr nenāksies katru vakaru mazgāt drēbītes nākamajai dienai. Veiksmīgi satiekam sagaidītājus un tiekam aizvestas uz viesnīcu. Pirmais šoks – esam nomitinātas dažādos viesnīcas galos. Vismaz pa pāriem valsts ietvaros un varam sazvanīties starp numuriņiem. Fiksi nometam mantas un skrienam noķert vakariņas, kamēr viss tiek pamazām novākts. Gaļa un augļi bija gardi, pirmo reizi ēdu arbūzu ar dakšu un nazi, bet kūciņas krēms bija tik mākslīgs, cik vien iespējams, tāpat kā apelsīnu sula (garšo kā negāzēta fanta un ir vienīgā pieejamā sula šeit). Tomēr vēderi priecīgi.

Uzmetam aci skatuvei, uz kuras notiek vietējo deju uzvedums, kā arī zili izgaismotajam baseinam un dodamies uz numuriņiem. Pa ceļam satiekam lietuviešus, iepazīstamies ar viņu jaunajiem kolēģiem (paspīd tādas pērles kā „Tomass – kā Toms un Džerijs” un „Santa – kā Santa Klauss”), sarunājam vēlāk satikties bārā, bet tas tā arī neizdodas. Tā vietā pašas apmetam riņķīti, aplūkojam pludmali (nenoturējos un iebridu ūdenī – nenormāli silts! Tā gribējās nopeldēties!), Deloitte party vietu (pārāk ņirbošas gaismas un pārāk skaļa mūzika), pasūtījām visas Pina Colada bārā un devāmies pasēdēt burvīgi siltajā vakarā. Sapratām, par ko mūs brīdināja kolēģis – no vietējām izejvielām pagatavotā Pina Colada ir pilnīgi nedzerama (piens ar spirtu), un ir vien vārgs pakaļdarinājums. Vienojamies, ka nākamreiz ņemsim katra citādāku, un mēģināsim atrast kādu pieņemamu (pieredzes apmaiņā ar lietuviešiem noskaidrojās, ka Sex on the beach esot tā neko, būs jāpaprovē).

Pēc nelielas internet-pauzes viesnīcas lobijā dodamies augšā gulēt. Aiz loga ducina pludmales ballīte, bet nogurums dara savu un ātri vien iemiegu. Ap pulksten četriem pamodos un drīz vien nonācu pie samērā nepatīkama secinājuma – arī Turcijas kūrortos mīt odi. Drīz vien apjautu, ka arī Ilze neguļ, un tā nu draudzīgi nokāvāmies ar odiem kādu stundu vai vairāk. Uz rīta pusi iesnaudāmies, diemžēl pārāk drīz bija modinātājs. Skats pa logu iepriecināja – baseins, palmas, tālumā jūra, zilas debesis un saule.

Pa dienu atstrādājam atrašanos šeit – daudz jādomā, kā jau parasti īsti nav skaidrības, ko un kā darīt, bet – vēl tikai pusstunda un tad saule, jūra un atpūta! Turklāt pusdienās atklājās, ka dažas kūciņas ir tīri tā neko. Un arbūzi fantastiski. Labāk tomēr smagi mācīties all-inclusive kūrortā, nekā Rīgā.

“Labāk viena diena Tavos pagalmos, nekā tūkstoš citur” – šos psalma vārdus pirmo reizi dzirdēju pirms trīs gadiem mises lasījumos (un vēlāk priestera sprediķī), kas ievadīja manu pirmo svētceļojumu. Jau toreiz tie man iekrita dziļi sirdī un atmiņā, un tie ir mani pavadījuši visu šo laiku. 

Arī šogad, pavadot trīs dienas Aglonā, tie nemitīgi skanēja man galvā. Patiesi – šīs trīs dienas bija vērtas daudzu, daudzu, daudzu citu, pavadītu ikdienas skriešanā, kur laiks Dievam atliek pavisam maz (ja vispār atliek). Pretēji citiem gadiem, šoreiz Aglonā ieradāmies ar autobusu no Rīgas 13. augustā. Ceļā mani pavadīja jau iepriekšējās dienās uzplaukušās ilgas. Mana dvēsele kā izslāpusi tuksnesī tiecās pēc garīgās oāzes – Aglonas. Ieradušies tur sagaidījām mūsu Sv. Jēkaba katedrāles svētceļniekus, kuros noraudzījos ar ilgām un vieglu skaudību – jā, man skauda pat tulznas uz viņu kājām! Tomēr turpināju sev atgādināt, ka Dievam noteikti ir labāk zināms, kādēļ šogad mums nevajadzēja doties kopā ar viņiem. Un, kaut arī joprojām jūtu, ka man trūks šo divu nedēļu, ejot cauri Latvijas vasarai, ciešā vienotībā ar Dievu un Viņa māti jaunavu Mariju, prom no rīdzisma, no tehnoloģijām, no visa, kas ikdienā traucē pievērsties būtiskajam – es pateicos Dievam, ka man bija iespēja izdzīvot šos Aglonas svētkus bez svētceļojuma noguruma un, ja tā var teikt, apnikuma.

Jau ierodoties Aglonā apņēmos izmantot šīs trīs dienas maksimāli, ņemot pēc iespējas vairāk no tā, ko šie svētki man var piedāvāt. To arī centos īstenot visu trīs dienu garumā, un jūtos apmierināta ar rezultātu. Dvēsele piepildīta, beidzot dabūjusi dzert un atdzerties no Dzīvības Avota, vismaz uz brīdi remdējusi nemitīgās slāpes – lai gan pavisam tās nekad nepāriet. Vienmēr dvēsele alkst kā vairāk, būt arvien tuvāk Viņam, tikai lielākoties tās pazūd zem ikdienas gaitām.

Kad dvēsele atveras, tajā vieglāk ienākt Dievam, un arī Sātanam. Raganais arī šajās dienās cītīgi padarbojās, velkot ārā iekšējos dēmonus un viegli izsaucot uz dusmām un apvainojumiem. Bet varbūt arī tas ir nepieciešams, lai iekšēji attīrītos? Paliek gan nepatīkama pēcgarša, bet līdzīgi incidenti jau kļūst par dabisku svētceļojuma sastāvdaļu. Viss Dieva rokās. Un galvenais jau, ka beigu beigās viss tiek atrisināts.

Jau pašā sākumā mūs gaidīja pārsteigums. Bezrūpīgā garā atdarījām telts maisu, izvilkām saturu un… nonācām pie negaidīta secinājuma, ka esam atstāti bez telts pamatdaļas – ir tikai otrā kārta un mietiņi. Pēc pirmā šoka darījām vienīgo, ko varējām – devāmies uz vietējo bodi (kura, man šķiet, šajās trīs dienās uzkrāj resursus, lai varētu eksistēt visu gadu) un nopirkām mazu, zemu, nepiedienīgi dārgu vienkārtaino telti. Uzkombinējām otro kārtu un iekārtojāmies. Viss labs, kas labi beidzas. Naudas joprojām žēl, bet mēģināsim nopārdot iekš ss.lv.

Pirmdien aplūkoju bazilikas veikaliņa piedāvājumu, iegādājos šo to gan sev, gan pāris tuviem cilvēkiem. Patīkami atrasties starp tik daudz svētlietām – un, pateicība Dievam, tur vairs plauktos nemētājas apšaubāmas dabas objekti. Nākamajās dienās izstaigāju arī gadatirgu aiz bazilikas vārtiem, un, kaut sitiet mani nost, man daudz nepalīdz apziņa, ka turienes tirgotājus baznīca vairs nespēj ietekmēt, kad starp rožukroņiem, krustiem, medaljoniem un citiem reliģiskiem priekšmetiem redzu maģiskos akmeņus, bioenerģētiķus un sertificētu dziednieci. Šķērmi metas, nudien.

Pirmdienas vakarpusē arī beidzot piegāju pie grēksūdzes, un tīru sirdi Sv.Misē septiņos vakarā varēju pieņemt pašu Jēzu Kristu zem maizes zīmēm. Brīžiem pat aizmirstas, cik ļoti tas var pietrūkt… Pārējais vakars pagāja mierīgi – vesperes, vakariņas, īsa apgaita līdz avotiņam, brīdis bazilikā svētceļnieku pasākumā, secinājums, ka tas nav priekš manis, un došanās gulēt.

Pusi nākamās dienas pavadīju bazilikā. Ap desmitiem devos uz to, lai gaidītu rožukroni 11os. Šis arī ir viens no maniem lielākajiem ieguvumiem šogad, salīdzinot ar citiem gadiem. Kad divas nedēļas katru dienu to lūdzamies, Aglonas svētkos vairs nav nekāda iekāriena uz to doties. Šoreiz manu izslāpušo dvēseli vilktin vilka uz turieni. Pēc rožukroņa sekoja svētceļnieku Mise, kuras sākumā bija (šķietami nebeidzamas) grupu prezentācijas, rezultātā viss beidzās un es no bazilikas izgāju īsi pirms trijiem. Mudīgi papusdienojusi, atkal atgriezos tur, lai kriptā noklausītos Rīgas Augstākā Reliģisko Zinātņu Institūta katehēzi – vienkāršoti, īsumā, ievadam, bet tomēr vērtīgi un interesanti. Tika aplūkotas gan jūtas, gan priestera esamības nepieciešamība, gan astroloģijas un jogas briesmas. Divas stundas palidoja nemanot!

Ap pulksten desmitiem stāvēju Aglonas bazilikas laukumā, vēros izgaismotajā dievnamā un tūkstošos sveču liesmiņu tā priekšā, un atkal jau brīnījos, kā šis skats mani varēja atstāt vienaldzīgu tajā senajā Aglonas apmeklējumā, kad vēl nebiju iepazinusi Dievu. Tas ir kaut kas tik neizmērojami skaists! Šī neatkārtojamā svētku noskaņa, ticības atmosfēra, un arī vienkāršs, cilvēcisks skaistums. Kungs mūs svētīja vien ar smalku smidzekli ik pa brīdim, kaut jau bijām gatavojušies un nejauku laiku un lietu. Tā pagāja Krusta ceļš, pagāja pusnakts Mise, sēžot zem klajas debess. Atvadījos no vīra un devos uz bazilikas kriptu, kur, kā jau katru gadu, bija pulcējušies jaunieši (un ne tikai!), lai līdz pat rīta gaismai slavētu Kungu! Ierados, nebūdama pārliecināta, vai jau pēc minūtēm piecpadsmit nedošos prom. Notika tieši pretējais – ar šo laiku pietika, lai mani pilnībā pārņemtu tā vienotība, prieks, līksmība, Dieva mīlestība, kas piepildīja kriptu šajā naktī. Sirds līksmoja, mīlēja, pateicās, līdz ar slavēšanas grupu un citiem jauniešiem izdziedot tik ierastās slavēšanas dziesmas, cildinot Kungu par Viņa mīlestību, Viņa upuri, un godinot Viņa māti Mariju. Laiks skrēja nemanot, lūzuma punkts tika apkarots un miegs pazuda, es dziedāju un priecājos, priecājos un dziedāju, un nemaz negribējās doties projām. Tomēr tas brīdis pienāca – piepildītu sirdi devos uz nometnes vietu, pa ceļam izmetot loku gar krusta kalnu, kur joprojām dega sveces… Liels bija mans pārsteigums, atklājot, ka pulkstens jau ir puspieci no rīta! Būtu varējusi saderēt, ka jābūt vismaz stundu agrākam! Nudien, laiks ar Dievu paiet nemanot!

Pēc kādu trīs stundu miega izvēlos no telts uz laudēm, un devāmies pēdējā apgaitā pa tirdziņiem. Neko vairāk par saldumiem un kafiju gan neiegādājāmies. Pārējā diena pazibēja garām vienā mirklī – rožukronis, pēc tā Marijas Debesbraukšanas svētku galvenā mise (jūtos lepna par tādu arhibīskapu – sprediķis bija godam!), procesija (tajā satiku kolēģi; ak jā, un iepriekšējā dienā vēl vienu tiku satikusi – silti ap sirdi kļuva), un nu jau jāvāc nost telts un jādodas mājās. Šīs dienas bija brīnišķīgas, tādas, kuras atcerēties vēl labu laiku, un smelties no tām spēku. Kungs, nedod man pazaudēt šo vēlmi būt vienmēr Tavā tuvumā! Aglonas dievmāt, ņem mūs savā patvērumā un lūdz par mums! Līdz nākamajam gadam, Aglona – Latvijas garīgais centrs!

Šodien pēc ilgiem laikiem sajutu spēcīgu vēlmi izteikt savas sajūtas vairāk kā 140 zīmēs vai dažos teikumos forumā. Ieejot ierastajā bloga vietnē Multiply, mani sagaidīja paziņojums, ka no 1. decembra, viņi vairs nepiedāvās blogošanas pakalpojumus. Tā nu nonācu šeit. Nesolu rakstīt bieži, lai gan… kas to lai zina, kas var gadīties, sākot šo jauno bloga dzīvi?