Var pildīt dažādus gudrus testus, analizēt rezultātus, pieskaitīt sevi vienam vai otram cilvēku tipam un no tā izvilkt secinājumus par sevi, tādējādi it kā iepazīstot sevi, bet patiesi sevi iepazīsti tikai ejot cauri dažādām situācijām.

Pēdējās nedēļās man ir sanācis ik pa brīdim apdomāt, kāda es īsti esmu. Izskatās, ka man ir vairāk pašcieņas, nekā es biju iedomājusies. Kad citi tevi novērtē zemāk, sāc apzināties savu vērtību. Protams, tad atkal nāk virsū tie brīži, kad šķiet – „ko es no sevis iedomājos?” „Priekš kam tas vispār vajadzīgs?” Priekš kam konflikti, cīņas, uztraukumi? Varbūt lai viss paliek kā ir? Par laimi man ir, uz kā atbalstīties, lai nepadotos šīm domām.

Sapratu, ka esmu arī stipra. Es liecos, bet nelūstu. Man nav spēcīgu diskusiju prasmju, visi labie argumenti un teikumi man lielākoties atnāk tikai vēlāk, pārmaļot galvā notikušo. Bet tas nenozīmē, ka es padošos. Un vēl mazāk tas nozīmē, ka es pēc tam staigāšu apkārt sagrauta. Ar katru minūti gribas izsliet galvu arvien augstāk, jo es taču esmu tik daudz vairāk nekā kāds žēlojams (jā, nevis nožēlojams, bet tāds, kuru ir žēl) cilvēks, kam, šķiet, prātā visu laiku griežas zobratiņi, izvērtējot katru vārdu un iespēju to izmantot pret tevi.

Zinu arī, kāda es neesmu – man nepatīk slapstīties, runāt puspatiesības, domāt, kā pareizi runāt, ko var teikt, ko nē, un kā to pateikt. Un vēl jo vairāk man nepatīk, kad mani piespiež tādai būt, jo pretējā gadījumā es tiktu samīta un iemīcīta zemē. Man nepatīk, kad tiek uztaisīta vētra tējas glāzē un sākas kaut kādas vairāku kanālu mahinācijas. Mēs tikai gribējām tikt sadzirdētas. Bet varbūt šie pūliņi nozīmē, ka mūsu viedoklis tomēr ir svarīgs, ka neesam galīgi vienaldzīgas, ka esam tā vērtas, lai uz mums tērētu laiku?

Un es neesmu viena. Šoreiz tas ir ļoti svarīgi. Ir viegli salauzt vienu cilvēku, daudz grūtāk ir salauzt vienotu komandu. Ir daudz vieglāk vienai padoties, nekā ar tādu rīcību pievilt citus. Saliedētība un vienotība stiprina. Visi par vienu, viens par visiem!