Viennozīmīgi – labākā grāmata, ko esmu lasījusi pēdējā laikā. Patiesībā, viena no labākajām grāmatām, ko es jebkad esmu lasījusi. Kad pārņem tā sajūta, ka esi uzdūries pirātu dārgumiem un zelta dzīslai.

Kaut kas jauns, kaut kas svaigs. Nekādu “iekāre-no-pirmā-skatiena”. Viņa ir iemīlējusies (vismaz tā domā) citā, viņš meklē atriebību, pavedot pāridarītāja māsu, kas viņam sākotnēji nebūt nešķiet pievilcīga. Un tad, caur dzīvām, drosmīgām, atklātām sarunām viņi sāk iepazīt viens otru, saprast viens otru labāk nekā jebkurš cits, saredzēt viens otrā to, ko neviens cits neredz. Visa grāmatas darbība notiek mājas viesībās vairāku dienu garumā, tajā nav spraigu notikumu, intrigu, noziegumu un citu sižetu virzošu elementu, bet, neskatoties uz to, es lasīju šo grāmatu ar nebijušu aizrautību! Dialogi ir fantastiski, katru ainu es izgaršoju kā delikatesi, izbaudīju katru viņu sarunu. Un es nerunāju tikai par galveno varoņu savstarpējām ainām!

Šī grāmata ir arī piemērs tam, ka lēni veidojošās erotiska atmosfēra var būt daudz iedarbīgāka, nekā kaislīga vaļāšanās pa gultu pirmajā dienā pēc iepazīšanās. Caur sarunām par mākslu, par Venēru un Marsu, caur katru viņu tikšanās reizi, un tad katru nakti, kad Dženevīva devās meklēt Aleksu pa visu māju, pati nesaprotot, pēc kā tiecas… Pamazām, pakāpeniski un dabiski nonākot līdz kulminācijai. Jāsaka gan, ka vienbrīd mana ticība varones rīcības loģiskumam sašķobījās, bet pēc tam viss atkal nostājās savās vietās.

Un es biju sajūsmā par nobeigumu – tas bija tieši tāds, kādu es vēlējos! Kādam tam bija jābūt. Cik daudz reizes man gribējās iepļaukāt Dženevīvu un uzbļaut, lai attopas no savas dumjās iedomātās mīlestības pret Hariju! Un man bija skaidrs, ka viņai nepieciešams dabūt to, ko viņa iedomājas gribam, lai saprastu, ka tas nav tas, ko viņai vajag.

Satriecoša grāmata, satriecoši varoņi, satriecoši dialogi. Nevaru vien sagaidīt, kad ķeršos pie nākamās šīs autores grāmatas! 🙂