“Labāk viena diena Tavos pagalmos, nekā tūkstoš citur” – šos psalma vārdus pirmo reizi dzirdēju pirms trīs gadiem mises lasījumos (un vēlāk priestera sprediķī), kas ievadīja manu pirmo svētceļojumu. Jau toreiz tie man iekrita dziļi sirdī un atmiņā, un tie ir mani pavadījuši visu šo laiku. 

Arī šogad, pavadot trīs dienas Aglonā, tie nemitīgi skanēja man galvā. Patiesi – šīs trīs dienas bija vērtas daudzu, daudzu, daudzu citu, pavadītu ikdienas skriešanā, kur laiks Dievam atliek pavisam maz (ja vispār atliek). Pretēji citiem gadiem, šoreiz Aglonā ieradāmies ar autobusu no Rīgas 13. augustā. Ceļā mani pavadīja jau iepriekšējās dienās uzplaukušās ilgas. Mana dvēsele kā izslāpusi tuksnesī tiecās pēc garīgās oāzes – Aglonas. Ieradušies tur sagaidījām mūsu Sv. Jēkaba katedrāles svētceļniekus, kuros noraudzījos ar ilgām un vieglu skaudību – jā, man skauda pat tulznas uz viņu kājām! Tomēr turpināju sev atgādināt, ka Dievam noteikti ir labāk zināms, kādēļ šogad mums nevajadzēja doties kopā ar viņiem. Un, kaut arī joprojām jūtu, ka man trūks šo divu nedēļu, ejot cauri Latvijas vasarai, ciešā vienotībā ar Dievu un Viņa māti jaunavu Mariju, prom no rīdzisma, no tehnoloģijām, no visa, kas ikdienā traucē pievērsties būtiskajam – es pateicos Dievam, ka man bija iespēja izdzīvot šos Aglonas svētkus bez svētceļojuma noguruma un, ja tā var teikt, apnikuma.

Jau ierodoties Aglonā apņēmos izmantot šīs trīs dienas maksimāli, ņemot pēc iespējas vairāk no tā, ko šie svētki man var piedāvāt. To arī centos īstenot visu trīs dienu garumā, un jūtos apmierināta ar rezultātu. Dvēsele piepildīta, beidzot dabūjusi dzert un atdzerties no Dzīvības Avota, vismaz uz brīdi remdējusi nemitīgās slāpes – lai gan pavisam tās nekad nepāriet. Vienmēr dvēsele alkst kā vairāk, būt arvien tuvāk Viņam, tikai lielākoties tās pazūd zem ikdienas gaitām.

Kad dvēsele atveras, tajā vieglāk ienākt Dievam, un arī Sātanam. Raganais arī šajās dienās cītīgi padarbojās, velkot ārā iekšējos dēmonus un viegli izsaucot uz dusmām un apvainojumiem. Bet varbūt arī tas ir nepieciešams, lai iekšēji attīrītos? Paliek gan nepatīkama pēcgarša, bet līdzīgi incidenti jau kļūst par dabisku svētceļojuma sastāvdaļu. Viss Dieva rokās. Un galvenais jau, ka beigu beigās viss tiek atrisināts.

Jau pašā sākumā mūs gaidīja pārsteigums. Bezrūpīgā garā atdarījām telts maisu, izvilkām saturu un… nonācām pie negaidīta secinājuma, ka esam atstāti bez telts pamatdaļas – ir tikai otrā kārta un mietiņi. Pēc pirmā šoka darījām vienīgo, ko varējām – devāmies uz vietējo bodi (kura, man šķiet, šajās trīs dienās uzkrāj resursus, lai varētu eksistēt visu gadu) un nopirkām mazu, zemu, nepiedienīgi dārgu vienkārtaino telti. Uzkombinējām otro kārtu un iekārtojāmies. Viss labs, kas labi beidzas. Naudas joprojām žēl, bet mēģināsim nopārdot iekš ss.lv.

Pirmdien aplūkoju bazilikas veikaliņa piedāvājumu, iegādājos šo to gan sev, gan pāris tuviem cilvēkiem. Patīkami atrasties starp tik daudz svētlietām – un, pateicība Dievam, tur vairs plauktos nemētājas apšaubāmas dabas objekti. Nākamajās dienās izstaigāju arī gadatirgu aiz bazilikas vārtiem, un, kaut sitiet mani nost, man daudz nepalīdz apziņa, ka turienes tirgotājus baznīca vairs nespēj ietekmēt, kad starp rožukroņiem, krustiem, medaljoniem un citiem reliģiskiem priekšmetiem redzu maģiskos akmeņus, bioenerģētiķus un sertificētu dziednieci. Šķērmi metas, nudien.

Pirmdienas vakarpusē arī beidzot piegāju pie grēksūdzes, un tīru sirdi Sv.Misē septiņos vakarā varēju pieņemt pašu Jēzu Kristu zem maizes zīmēm. Brīžiem pat aizmirstas, cik ļoti tas var pietrūkt… Pārējais vakars pagāja mierīgi – vesperes, vakariņas, īsa apgaita līdz avotiņam, brīdis bazilikā svētceļnieku pasākumā, secinājums, ka tas nav priekš manis, un došanās gulēt.

Pusi nākamās dienas pavadīju bazilikā. Ap desmitiem devos uz to, lai gaidītu rožukroni 11os. Šis arī ir viens no maniem lielākajiem ieguvumiem šogad, salīdzinot ar citiem gadiem. Kad divas nedēļas katru dienu to lūdzamies, Aglonas svētkos vairs nav nekāda iekāriena uz to doties. Šoreiz manu izslāpušo dvēseli vilktin vilka uz turieni. Pēc rožukroņa sekoja svētceļnieku Mise, kuras sākumā bija (šķietami nebeidzamas) grupu prezentācijas, rezultātā viss beidzās un es no bazilikas izgāju īsi pirms trijiem. Mudīgi papusdienojusi, atkal atgriezos tur, lai kriptā noklausītos Rīgas Augstākā Reliģisko Zinātņu Institūta katehēzi – vienkāršoti, īsumā, ievadam, bet tomēr vērtīgi un interesanti. Tika aplūkotas gan jūtas, gan priestera esamības nepieciešamība, gan astroloģijas un jogas briesmas. Divas stundas palidoja nemanot!

Ap pulksten desmitiem stāvēju Aglonas bazilikas laukumā, vēros izgaismotajā dievnamā un tūkstošos sveču liesmiņu tā priekšā, un atkal jau brīnījos, kā šis skats mani varēja atstāt vienaldzīgu tajā senajā Aglonas apmeklējumā, kad vēl nebiju iepazinusi Dievu. Tas ir kaut kas tik neizmērojami skaists! Šī neatkārtojamā svētku noskaņa, ticības atmosfēra, un arī vienkāršs, cilvēcisks skaistums. Kungs mūs svētīja vien ar smalku smidzekli ik pa brīdim, kaut jau bijām gatavojušies un nejauku laiku un lietu. Tā pagāja Krusta ceļš, pagāja pusnakts Mise, sēžot zem klajas debess. Atvadījos no vīra un devos uz bazilikas kriptu, kur, kā jau katru gadu, bija pulcējušies jaunieši (un ne tikai!), lai līdz pat rīta gaismai slavētu Kungu! Ierados, nebūdama pārliecināta, vai jau pēc minūtēm piecpadsmit nedošos prom. Notika tieši pretējais – ar šo laiku pietika, lai mani pilnībā pārņemtu tā vienotība, prieks, līksmība, Dieva mīlestība, kas piepildīja kriptu šajā naktī. Sirds līksmoja, mīlēja, pateicās, līdz ar slavēšanas grupu un citiem jauniešiem izdziedot tik ierastās slavēšanas dziesmas, cildinot Kungu par Viņa mīlestību, Viņa upuri, un godinot Viņa māti Mariju. Laiks skrēja nemanot, lūzuma punkts tika apkarots un miegs pazuda, es dziedāju un priecājos, priecājos un dziedāju, un nemaz negribējās doties projām. Tomēr tas brīdis pienāca – piepildītu sirdi devos uz nometnes vietu, pa ceļam izmetot loku gar krusta kalnu, kur joprojām dega sveces… Liels bija mans pārsteigums, atklājot, ka pulkstens jau ir puspieci no rīta! Būtu varējusi saderēt, ka jābūt vismaz stundu agrākam! Nudien, laiks ar Dievu paiet nemanot!

Pēc kādu trīs stundu miega izvēlos no telts uz laudēm, un devāmies pēdējā apgaitā pa tirdziņiem. Neko vairāk par saldumiem un kafiju gan neiegādājāmies. Pārējā diena pazibēja garām vienā mirklī – rožukronis, pēc tā Marijas Debesbraukšanas svētku galvenā mise (jūtos lepna par tādu arhibīskapu – sprediķis bija godam!), procesija (tajā satiku kolēģi; ak jā, un iepriekšējā dienā vēl vienu tiku satikusi – silti ap sirdi kļuva), un nu jau jāvāc nost telts un jādodas mājās. Šīs dienas bija brīnišķīgas, tādas, kuras atcerēties vēl labu laiku, un smelties no tām spēku. Kungs, nedod man pazaudēt šo vēlmi būt vienmēr Tavā tuvumā! Aglonas dievmāt, ņem mūs savā patvērumā un lūdz par mums! Līdz nākamajam gadam, Aglona – Latvijas garīgais centrs!